Iespējams aktuālākais jautājums šodien – vai gaidāmas pārmaiņas pēc Vācijas aizsardzības ministres atkāpšanās?
Viennozīmīgi šobrīd nepieciešams, lai Vācija rīkotos līdzīgi Lielbritānijai, Amerikas Savienotajām Valstīm, Polijai, Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Somijai.
Vācijas atbalsta politikai Ukrainai, un patiesībā visa Rietumvalstu atbalsta politikai ir jāpieaug straujā tempā, noņemot visus ierobežojumus palīdzības sniegšanai.
Kas tad ir šie ierobežojumi? Tā ir smagās tehnikas un tanku nepiegādāšana. Otrkārt, tā ir lidmašīnu nepiegādāšana un, protams, arī tālākas darbības raķešu nepiegādāšana, to skaitā arī Himars raķetes, kas varētu sasniegt objektus līdz pat 300km attālumā.
Pašlaik jāsaka, ka līderpozīcijās Eiropā ir divas valstis – Lielbritānija, kā pirmā, kas šo ierobežojumu ledu ir salauzusi, un no Eiropas Savienības valstīm, protams, Polija. Tāpat Rietumvalstu militārajai industrijai jādod “brīvas rokas” apgādāt Ukrainu, strādājot kara ekonomikas apstākļos.
Kas attiecas uz Vācijas jauno iespējamo aizsardzības ministru vai ministri, šeit, protams, būtu nepieciešams cilvēks, kas ir gatavs vispirms cīnīties par atbalsta sniegšanu Ukrainai un padarīt Vācīju par līderi arī aizsardzības jautājumos. Diemžēl, tas šim cilvēkam, kas ieņems Lamberehtas pozīciju, būs ļoti grūti.
Varas piramīda Berlīnē nosaka, ka lielākoties par šiem jautājumiem tomēr gala vārdu saka kanclers, šajā gadījumā Šolcs, kurš līdz šim ir bijis, maigi runājot, ļoti piesardzīgs palīdzības sniegšanā Ukrainai. Līdz ar to, šajā pozīcijā tiešām vajadzētu politiķi ar apņēmību nepieciešamības gadījumā iet uz zināmu konfrontāciju ar savas koalīcijas kancleru.
Ja šāda cilvēka nebūs, tad, protams, ka Vācijas palīdzība būs atkarīga no kanclera Šolca vēlmēm, kuras līdz šim nav bijušas tādas, lai sniegtu to atbalstu, ko Ukraina ir lūgusi.
