Sācies 15. Baltijas jūras reģiona forums Turku universitātē – tā centrā drošība Baltijas jūras reģionā. Šķiet pilnīgi visi dalībnieki ir vienisprātis, ka atbildi uz šo lielā mērā sniegs notikumi Ukrainā. Par to, kā notiek pretuzbrukuma virzība, kādi ir tuvākie soļi Ukrainas ceļā uz Eiropu un NATO, kā arī iespējamie notikumu pavērsieni pēc gaidāmā NATO samita Viļņā, sarunājos ar Oleksiju Arestoviču.
Lūgts novērtēt situāciju frontes līnijā, Oleksijs uzsvēra divus būtiskus punktus. Pirmais, protams, ir Bakhmuta, kur Ukrainas spēki ir stratēģiski pārvietojušies ziemeļu un dienvidu virzienā, lai ielenktu pretinieku. Neraugoties uz izaicinājumiem, ko rada Krievijas artilērijas un cilvēku pārspēks, ukraiņi lēni, bet neatlaidīgi virzās uz priekšu.
Otrs svarīgākais punkts atrodams Zaporižjas vai Krimas virzienā. Izaicinājums katra jauna kvadrātmetra atkarošanai ir milzīgs, jo Krievijas spēkiem kopumā bijuši deviņi mēneši, lai izveidotu pamatīgus aizsargvaļņus un kārtīgi “ieraktos” pozīcijās. Taču arī šeit lēni, bet stabili uzņemts virziens uz priekšu. Liels panākums gūts uz dienvidiem no Veļika Novosilkas – tur pēdējās četrās dienās atgūti jau apmēram 90 kilometri.
Savukārt Krievijas lepošanās ar it kā milzīgiem Ukrainas pusei radītiem dzīvā spēka zaudējumiem, ir tikai labi izmantota informatīvās kampaņas iespēja, kur šos uzpūstos skaitļus paziņoja kopā ar Krievijas spēku nopostītajām Bradley kaujas mašīnām. Pie tam – viņš uzsver, ka Ukrainas galvenās spēka grupas pat vēl nav iesaistījušās cīņās. Nav zināms kad un kur tas notiks, bet Ukrainas spēki ir gatavībā.
Pievēršoties nākamā NATO samita Viļņā norisei, jautāju par Ukrainas vēlmēm un iecerēm. Oleksijs uzsver, ka Ukraina nesaņems skaidru plānu par pievienošanos aliansei, taču cer saņemt drošības garantijas, kas iezīmētu tās ceļu līdz dalībvalsts statusam. Tāpat viņš uzsvēra cerību, ka militārās palīdzības apjoms tiks palelināts. Tas ļautu nekavējoties aizsargāt gan karavīru, gan civiliedzīvotāju dzīvības, kā arī efektīvi pretoties Krievijas agresijai. Protams, nepieciešams viss, kas jau iepriekš minēts daudzkārt – aviācija, artilērija un daudzveidīgs bruņojums, lai stiprinātu savas aizsardzības spējas un atgūtu atņemtās teritorijas. Oleksijs arī uzsver, ka šajā samitā pieņemtie lēmumi un drošības garantijas ir vissvarīgākās Ukrainas nākotnes virziena noteikšanā.
Arī es esmu pārliecināts, ka tieši nākamo mēnešu laikā pieņemtie lēmumi būs vissvarīgākie. Pirmkārt, Ukrainai nepieciešamo jādod pilnā apmērā un tūlīt. Nedrīkstam atkal minstināties un kāpināt ukraiņu spējas pa maziem posmiem. Šāda taktika tikai palīdz Krievijai, kas var nesodīti postīt Ukrainas civiliedzīvotāju mājas un dzīves.
Ja mēs patiešām vēlamies ilgstošu mieru reģionā, mums ir jādara viss, lai agresors tiktu sakauts, un ukraiņiem būtu nodrošināta iespēja netraucēti dzīvot visā savā zemē, saskaņā ar pašu izvēlētiem noteikumiem.
Vēl joprojām ir šur tur dzirdamas balsis, kas iestājas par miera sarunām ar Krieviju. Varu garantēt, ka tās kalpotu tikai kā ilgi gaidītā atpūtas pauze, kas pēc kāda laika atkal tiktu pātraukta, lai turpinātu iesākto ar jauniem spēkiem un jaudu. Ne velti pienāk ziņas par jaunu ieroču un bezpilotu lidaparātu rūpnīcām, kas tiek būvētas Krievijā. Vai tiešām kāds vēl tic, ka Krievija tā vienkārši apturēs savas ambīcijas un ievēros 90. gados nospraustās Ukrainas robežas. Pat mūsu pašu vēsture ir vairākkārt pierādījusi, ka parakstīti memorandi un miera līgumi neko nenozīmē. Imperiālisms agri vai vēlu ar asiņainu dunci aiz muguras atkal klauvē pie mūsu durvīm.
Šobrīd ir pienācis izšķirīgais un, iespējams, pēdējais brīdis nelokāmi iestāties par to, lai katrs Eiropā varētu dzīvot neatkarīgi un brīvi, kā katram cilvēkam arī pienākas. Krievija neapstāsies, to ir jāaptur.
