Deputāta dienasgrāmata: tikai nobriedusi un taisnīga valsts spēj atzīt savas kļūdas

JAUNUMI • 8. maijā 09:05
Foto: Jānis Deinats
Foto: Jānis Deinats

8. maijs ir 2. Pasaules kara upuru piemiņas diena. Lai arī Latvija šajā karā nepiedalījās kā valsts, bet gan kā tauta, mēs cietām ļoti lielus zaudējumus – zaudējām savu valsti, neatkarību un brīvību, kā arī aptuveni 30% no saviem iedzīvotājiem. 69 gadus pēc šaušalīgā kara beigām šī ir diena, lai pieminētu visus kara upurus, neatkarīgi no tā, kurā pusē karavīrs karoja un atdeva savu dzīvību. Diemžēl ne visi un ne visas valstis ir tik drosmīgas, lai atdotu godu visiem karavīriem. Tikai nobriedusi un taisnīga valsts spēj atzīt savas kļūdas. Par to pārliecinos ik gadu, dodoties uz Lestenes Brāļu kapiem, kur starp klātesošajiem tā arī nekad neesmu redzējis nevienu pārstāvi no Krievijas puses. Kamēr tā būs, ideja par kara veterānu samierināšanu paliks vien teorijas līmenī, un kara notikumi nerimstoši tiks izmantoti politiskajā dienas kārtībā.

Manuprāt, Lestenes Brāļu kapi ir Latvijas lielākais 2. Pasaules kara beigu simbols līdzās Brīvības piemineklim un Rīgas Brāļu kapiem. Lestenes kapos atdusās laviešu leģionāri un latviešu karavīri, kuri ne pēc savas izvēles, bet gan piespiedu kārtā karoja svešos formastērpos. Viņi karoja par brīvu Latviju, par saviem bērniem, ģimeni un vecākiem. Viņi karoja par šodienas Latviju. Tagad varbūt kādam ir viegli nosodīt, nesaprast, vispārināt kara notikumus, bet ticiet man – Latvijas karavīri toreiz domāja ne par ko citu kā par brīvu Latviju par spīti tam, ka uzplečus rotāja citas armijas simboli. Tieši tāpēc es novēlu, lai mums nekad nenāktos cīnīties citos formas tērpos kā tikai Latvijas.

Šī sarežģītā vēsture vēlreiz un vēlreiz pierāda, ka karš ir bijis pārāk traģisks, lai to šobrīd izmantotu politiskiem mērķiem. Jebkurai ar karu saistītajai valstij ir jābūt drosmīgai pateikt, ka zaudētāji no šī kara bija visi, un šie maija datumi ir domāti tam, lai mēs godinātu visus kara upurus – vienalga, vai Krievijas, Vācijas vai Latvijas. Jau kopš laika, kad biju aizsardzības ministrs, esmu gājis uz krievu, vācu un latviešu kapiem.  Tieši tāpēc es sagaidu, ka kādu dienu 8. maijā kara upurus Lestenē pieminēs arī Krievijas puse. Kamēr tas nenotiks, es neticēšu kara veterānu samierināšanas idejas dzīvotspējai.

Es, tāpat kā daudzi citi Latvijas pilsoņi, turpinu un turpināšu meklēt taisnīgumu Latvijas karavīru piemiņai, jo Latvija nebija tā, kas aizsāka karu. Latvija sagaida godīgumu, taisnīgumu, atvainošanos, kam nenoliedzami vajadzīga valstiska rīcība un drosme. Latvija tika ierauta divu lielvaru karadarbībā, kas, kā zināms no vēstures, mijās ar draudzību un atkal dziļu naidu. Vēl vairāk – kamēr es neredzēšu Krievijas vēstniecības pārstāvjus 25. marta vai 14. jūnija piemiņas dienās pie Brīvības pieminekļa, godinot uz Sibīriju izsūtītos, es neticēšu, ka Krievija vēlas vēsturi nolikt malā, būt ar tīru sirdsapziņu un atvainoties par pāridarījumiem Latvijas tautai.

Šodien es atkal būšu Lestenē. Tur atdusas arī mans onkulis, kas krita netālu no Latvijas robežas. Visi karavīri ir pelnījuši cieņu par savu drosmi un izlietajām asinīm, karojot par brīvu Latviju. Mūsu pienākums ir aizstāvēt šos karavīru iedibinātos principus par demokrātiju un neatkarīgu valsti. Mūsu pienākums ir neaizmirst, ko esam ieguvuši, un ieguvuši mēs esam dārgāko – brīvību.  

 

— Citi jaunumi